free website maker

Balto Suņu jeb Samojedu vēsture

Neliels ieskats vēsturē


Samojeds jeb samojedu suns (angl. Samoyed, Sammyed dog, Bjelkier, vāc. Samojed; kr. Самоед, Самоедская собака) – viena no senākajām un interesantākajām mūsdienās sastopamajām suņu šķirnēm. Nosaukums cēlies no līdz XX gs. krievu valodā lietota kopēja apzīmējuma Sibīrijas ziemeļrietumos un Austrumeiropas ziemeļos aiz polārā loka dzīvojošajām nomadu tautām - ņenciem, enciem, nganasiem, seļkupiem, taigijiem, karagasiem un soijotiem, - somugru valodu grupas Urālu valodu saimes valodās runājošām ciltīm, kuras visas kopā senkrievi dēvēja par samojediem. Samojeds nav laika - nartu vilcējs un medību suns, - kaut to bieži tā dēvē vizuālās līdzības dēļ, bet pēc sava dzīvesveida un rakstura pieskaitāms ganu un sargsuņiem. 

Pēc visa spriežot, samojedi kā šķirne izveidojusies jau ļoti sen - pirms kādiem 3000 gadiem dabiskās atlases ceļā, dzīvojot kopā ar minētajām ziemeļu tautām, un līdz ar tām lēnas migrācijas ceļā kopš XI gs. p.m.ē. ieņemot teritorijas Ziemeļu ledus okeāna piekrastē. Rakstītos avotos pirmo reizi pieminēti m.ē. XIV gs. sākumā, taču mēs nezinām, kas saprotams, vai tā laika ziemeļu suņi bija identiski mūsdienu samojediem (Samojedi. (No albūma "Путешествия по России П.П. Свиньина" (СПб., 1839))

Mobirise
Mobirise

No kurienes šīs tautas un suņi nāk, nav zināms. Ir manīti spriedumi, ka samojedu senči varētu būt baltie polārvilki (Canis lupus arctos), kurus aborigēniem izdevies domesticēt. Citi spriež, ka šķirnes aizsākums meklējams starp pirmajiem suņiem, kas sākuši pavadīt cilvēkus Eirāzijā akmens laikmetā.

Skarbie ziemeļu apstākļi, kas nav mainījušies gadu tūkstošus, ļāvuši te dzīvojošajām dzīvnieku sugām, tai skaitā arī suņiem, saglabāties praktiski nemainīgiem. Kas raksturīgi, minētās tautas ir nomadi ziemeļbriežu gani - medības nav bijušas tik nozīmīgas kā, piemēram, Ziemeļsibīrijā, - līdz ar to samojedā nostiprinājušās sarg- un ganu suņu pamatīpašības: izturība, pieticība, mierīgs raksturs, "ģimeniskums", kas to padara par ideālu kompanjonu un ģimenes locekli. Atšķirībā no Kanādas laikām, samojedi netika jūgti ragavās (t.s. nartās) - priekš tam bija ziemeļbrieži, - bet to "specializācija" bija ziemeļbriežu ganāmpulku uzraudzīšana un pārdzīšana uz jaunām ganībām, naktīs apsargājot ganāmpulkus un saimnieku mītnes. Suņi bija nomadu izdzīvošanas garants, līdz ar to netika uztverti kā mājdzīvnieki, bet drīzāk gan kā "kompanjoni" vai "jaunākie ģimenes locekļi", līdz ar to naktis pavadīja nevis kaut kur barā zem klajas debess, bet kopā ar cilvēkiem to mājoklī. Tas veidoja suņu raksturu: mierīgu, stabilu, pašpārliecinātu un drosmīgu (jo pa laikam vajadzēja plecu pie pleca ar saimniekiem padzīt ganāmpulku apdraudošos vilkus vai pat kādu ieklīdušu polārlāci), taču reizē arī draudzīgu un uzticamu. Šāds suns pavadīja savu saimnieku ikdienas gaitās, sildīja aukstajās naktīs, pat pieskatīja bērnus.

Protams, atšķirībā no mūsdienu kinologiem un suņu mīļotājiem, ziemeļu tautas absolūti neuztrauca, kādas krāsas spalva ir to suņiem - galvenais bija to prāts un raksturs, pēc kā atlasīja derīgos tālākai pavairošanai. Tāpēc, kaut dominēja balts un ļoti biezs apmatojums - kā nekā ziemeļi, - vienlīdz labs bija arī krēmkrāsas un pat brūns akots. Tā, piemēram, viens no pirmajiem samojediem, kas nonāca Eiropā, bija britu tirgotāja un brīvajā laikā zoologa (Royal Zoological Society biedrs) Ernsta Kilburna Skota (Earnest Kilburn-Scott, ?-?) atvestā Sabarka ar brūnu spalvu.

Mobirise
Mobirise

Kā šie suņi nonāca civilizētajā pasaulē, kur šķirnes izkopšanai pievērsās jau nopietni, īsti nav zināms. Ir stāsti, ka pirmais samojedu mājās atvedis britu kapteinis Džozefs Viginss (Joseph Wiggins, 1832-1905), pēc sava jūrasbrauciena, kurā meklēja ziemeļu jūras ceļu no Atlantijas uz Kluso okeānu. Vēl pāris desmiti Samojedu nonāca Rietumos XIX-XX gs. mijā pateicoties tajā laikā populārajai polārpētniecībai, proti, ekspedīcijas, kuras devās gan uz Ziemeļ- gan Dienvidpolu - Roberts Pīrijs, Frederiks Kuks, Ernsts Šakletons, Metjū Hansons, Fritjofs Nansens, Jalmars Johansens, Roalds Amundsens, Roberts Skots u.c. - lielu vērību pievērsa nartu vilcēju suņiem, un te samojedi, kas gan nebija nartu vilcēji, sava līdzsvarotā un disciplinētā rakstura dēļ bija piemērotāki, jo labāk pakļāvās ekspedīciju locekļiem, kuri reti kurš bija uzskatāmi par labiem suņu pajūgu vadītājiem. Nansens, kurš savā 1893.-1994. gadu ekspedīcijā uz Ziemeļpolu izmantoja "samojedu suņus", rūpīgi atzīmēja ekspedīcijas 97 suņu parametrus (izdzīvoja 52), tā nu mēs zinām, ka kopš tā laika šķirne fiziski gandrīz nav mainījusies (foto Ernsts Kilburns Skots un Sobarka ap 1893. gadu).

Kā šie suņi nonāca civilizētajā pasaulē, kur šķirnes izkopšanai pievērsās jau nopietni, īsti nav zināms. Ir stāsti, ka pirmais samojedu mājās atvedis britu kapteinis Džozefs Viginss (Joseph Wiggins, 1832-1905), pēc sava jūrasbrauciena, kurā meklēja ziemeļu jūras ceļu no Atlantijas uz Kluso okeānu. Vēl pāris desmiti Samojedu nonāca Rietumos XIX-XX gs. mijā pateicoties tajā laikā populārajai polārpētniecībai, proti, ekspedīcijas, kuras devās gan uz Ziemeļ- gan Dienvidpolu - Roberts Pīrijs, Frederiks Kuks, Ernsts Šakletons, Metjū Hansons, Fritjofs Nansens, Jalmars Johansens, Roalds Amundsens, Roberts Skots u.c. - lielu vērību pievērsa nartu vilcēju suņiem, un te samojedi, kas gan nebija nartu vilcēji, sava līdzsvarotā un disciplinētā rakstura dēļ bija piemērotāki, jo labāk pakļāvās ekspedīciju locekļiem, kuri reti kurš bija uzskatāmi par labiem suņu pajūgu vadītājiem. Nansens, kurš savā 1893.-1994. gadu ekspedīcijā uz Ziemeļpolu izmantoja "samojedu suņus", rūpīgi atzīmēja ekspedīcijas 97 suņu parametrus (izdzīvoja 52), tā nu mēs zinām, ka kopš tā laika šķirne fiziski gandrīz nav mainījusies.

Taču tie bija atsevišķi eksemplāri, un nevar runāt par šķirnes izplatīšanos kā tādu. Par tās nostiprinātāju un standarta izveidotāju uzskatāms jau pieminētais E. Kilburns Skots, kurš 1889. gadā no darba darīšanām Krievijas ziemeļos, Arhangeļskā, atvedis vienu tumšu samojedu vārdā Sobarka, 1893. gadā viņa tirdzniecības partneris tam uzdāvināja baltu kucīti vārdā Whitey Petchora, laika gaitā pievienojot vēl vairākus samojedus – gan kā dāvanas, gan nopērkot. Piemēram, kad Skotu laulātais pāris 1906. gadā apmeklēja Sidnejas zooloģisko dārzu, tie sev par pārsteigumu ieraudzījuši būrī lielisku tīrasiņu samojedu, kas tur bija nonācis pēc kādas ekspedīcijas uz Dienvidpolu. Skots tūdaļ to nopirka, nosauca par Antarctic Buck, un 1908. gadā aizveda uz Londonu. Iespējams, ka tā ir tikai populāra leģenda, jo melš, ka Sidnejas zoo arhīvos nav minēts, ka tur kādreiz būtu atradušies samojedi.
Kad Skota audzētavā Ferninghemā (Farningham) jau bija vairāk nekā 8 eksemplāri - dažādu nokrāsu, - tas viņam ļāva nopietni pievērsās šķirnes izkopšanai, 1893. gadā piedalījās izstādē Līdsā, bet 1909. gadā nizveidoja šķirnes standarta pamatu. Šajā pašā gadā šķirni atzina Kenelas klubs (The Kennel Club). Tā kā Skota devums ir nenoliedzams (foto F. Nansena kuģis "Fram", 1895. gada 14. marts).

Mobirise
Mobirise

Taču lielākais ieguldījums šķirnes popularizēšanā nāca no pavisam citas puses, proti, zinot par sava onkuļa kaislību uz suņiem, karalienes Viktorijas mazmeita Hesenes princese Alise, kura 1894. gadā kļuva par Krievijas imperatrisi (Empress Alexandra Feodorovna, 1872-1918), esot vairākus samojedu kucēnus aizsūtījusi uz Londonu kā dāvanu Velsas princim Edvardam (Prince of Wales Albert Edward; 1841-1910). Foto Viņa Majestāte karalis Edvards VII

Visai ātrā laikā samojedi kļuva par "modes kliedzienu" Eiropas aristokrātu aprindās. Ar savu aizraušanos ar samojediem īpaši izcēlās Nīderlandes karaliene Vilhelmīna (Wilhelmina Helena Pauline Maria, Queen of the Netherlands; 1880-1962), u.c. prominentas personas, kas šķirnes popularitātei ārkārtīgi nāca par labu. Grāfiene Rozālija de Argentau (comtesse Rosalie d'Argenteau, Princess de Montyglyon; 1862-1925) 1902. gadā pat devās uz Pēterburgu, lai iegūtu īpaši tīrus šķirnes eksemplārus. Pat tālajās Austrālijā un ASV, kur bija samojedu eksemplāri – polāro ekspedīciju dalībnieki, par samojediem sākās aizraušanās ar tiem.

Mobirise

Tas glāba šķirni no iznīcības. Proti, kamēr Rietumos augstākās aprindas sajūsminājās par šiem lieliskajiem suņiem un nopietni pievērsās šķirnes attīstībai, to dzimtenē šķirne tika iznīdēta. PSRS bija viedoklis - un ja viedokli izsaka komunistiskās partijas nomenklatūra, tad tas jau ir likums, - ka ziemeļu tautu nomadu dzīvesveids ir atpalicība, to jāmaina, nomadus ar varu piespiežot kļūt par vietsēžiem, savukārt suņu esamība "bremzē progresu". Samojedi kā šķirne tika iznīcināta. Tikai XX gs. pašās beigās, jau pēc PSRS sabrukuma, uz Krieviju atveda samojedu pāri no Eiropas, tā liekot pamatus šķirnes atjaunošanai to dzimtenē.